Daudzu gadsimtu laikā Akrokorintu kā stratēģiski svarīgu vietu bija iekarojuši daudzi iekarotāji. Cietoksnis korintiešu varā atradās līdz 338. gadam pr.Kr., kad tajā tika izvietots maķedoniešu garnizons. 243. gadā pr.Kr. to iekaroja Arats, un tā tika iekļauta Ahajas federācijā, bet 146. gadā pr.Kr. romiešu karavadonis Mumijs ieņēma Akrokorintu un nojauca tās aizsargmūri.

Bizantijas periodā cietokšņa mūri tika pamatīgi nocietināti (īpaši Justiniāna valdīšanas laikā), jo šeit atradās Hellādas tēmas stratēga sēdeklis. Cietoksnis kalpoja aizsardzībai pret slāvu sirojumiem (7. gadsimtā) un bulgāru iebrukumu (10. gadsimtā). Normāņi šeit valdīja tikai īsu brīdi (1147—1150), bet 1203. gadā un līdz 1210. gadam cietoksni pārvaldīja Nauplijas despots Leons Sguross. 1205. gadā rietumu bruņinieki, lai ielenktu Akrokorintu, uz pretējā paugura uzcēla nelielu cietoksni (t.s. Penteskufi). 12010. gadā bruņinieki ieņēma Akrokorintu, bet Sguross izdarīja pašnāvību, metoties ar zirgu lejā no Akrokorintas mūra. No 1210. līdz 1259. gadam to pārvaldīja bruņinieki, bet no 1259. līdz 1359. cietoksni iekaroja Adžajoli florenciešu dzimta. Tad tā atgriezās bizantiešu valdījumā, bet periodā no 1458. līdz 1687. gadam to pārvaldīja turki (pirmais valdīšanas periods). No 1687. līdz 1715. gadam par Akrokorintas pārvaldniekiem kļūst venēcieši, bet no 1715. līdz pat 1822. gadam atkal turki, kad grieķu bruņotas sacelšanās rezultātā tā pārstāj pildīt cietokšņa funkcijas. 1827. gadā sakarā ar Grieķijas atbrīvošanu Akrokorinta pāriet grieķu valdījumā.[1]

1929. gadā amerikāņu zinātnieki pirmo reizi Akrokorintā sāka arheoloģiskus izrakumus. Bet pašlaik tur ir izveidots arheoloģiskais parks.