Roņu (Rūniešu) sala un Kurzemes krasts ar latviskajiem vietvārdiem (1859).

 

Roņu salas zviedru iedzīvotāji pirms Pirmā pasaules kara.

Senākie arheoloģisko izrakumu dati par cilvēku darbību salā ir no apmēram 5200. gadu p.m.ē., kad tajā dzīvojuši roņu mednieki. Roņu sala pirmoreiz minēta 1341. gadā, vēstulē Kurzemes bīskapam, kas apliecina salinieku tiesības šeit dzīvot un apsaimniekot savu īpašumu saskaņā ar Zviedrijas likumiem. Tiek uzskatīts, ka zviedri šeit ieradās 13. gadsimtā.

Līdz 1621. gadam Roņu sala piederēja Kurzemes bīskapijai, to pārvaldīja Ģipkas soģis.

1621. gadā Poļu—zviedru kara (1600—1629) laikā salu ieņēma zviedri un iecēla pārvaldnieku, kas pastāvīgi dzīvoja salā. Krimināllietas arī turpmāk izsprieda Kurzemes tiesa, bet draudzes mācītājs dzīvoja Ārlavā.

1644. gadā Roņu salā tika uzcelta luterāņu baznīca, kurā kalpoja zviedru mācītājs.

1660. gadā pēc Otrā Ziemeļu kara ("Olivas miera līgums") sala arī juridiski pārgāja Zviedru Vidzemes sastāvā.

1721. gadā Lielā Ziemeļu kara rezultātā sala nonāca Krievijas impērijas Vidzemes guberņas sastāvā.

1915.—1917. gadā Pirmā pasaules kara laikā salu okupēja vācu armija.

1918. gadā pēc Pirmā pasaules kara beigām salinieki nāca ar iniciatīvu apvienoties ar Zviedriju, uz salu pretenzijas pieteica arī Latvija. Iedzīvotājiem tika dota iespēja izvēlēties — pievienoties Latvijai vai Igaunijai.

1919. gadā salinieki izvēlējās iekļauties Igaunijas valsts sastāvā, jo citās Igaunijas salās arī dzīvoja zviedru minoritāte.

1934. gadā Roņu salā dzīvoja 282 cilvēki, no tiem 277 zviedri un 5 igauņi.

1943.—1944. gada augustā zviedri atstāja salu, neilgi pēc padomju okupācijas atjaunošanās no salas uz Zviedriju aizbrauca gandrīz visi cilvēki, izņemot divas ģimenes.

No 1944. gada uz Roņu salu tika pārceltas igauņu ģimenes. Roņu salā atradās arī neliels Padomju Armijas garnizons. Pastāvīgo iedzīvotāju skaits nepārsniedza 400 cilvēkus.

1969. gadā notikušās vētras dēļ lielākā daļa iedzīvotāju atstāja salu.

1991. gadā pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas īpašumtiesības tika atgrieztas pirmskara īpašniekiem — t.i. pārsvarā zviedriem. Mūsdienās agrāko salas iedzīvotāju pēcteči salu apmeklē samērā bieži, taču uz dzīvi šeit pārcēlušās tikai dažas ģimenes.