Hinduisms (सनातन धर्म) ir viena no senākajām reliģijām, kurām ir sekotāji mūsdienās. Paši hinduisti to bieži sauc par sanātana dharma, kas tulkojumā nozīmē "mūžīgā reliģija". Hinduisms aptver ļoti daudzveidīgas un atšķirīgas ticību sistēmas, praksi un svētos rakstus. Tā sākums ir meklējams senajā vēdiskajā sabiedrībā, vismaz 2000 gadu p. m. ē. Tā ir trešā lielākā reliģija pasaulē ar aptuveni 940 miljoniem sekotāju visā pasaulē, no kuriem 96% dzīvo Indostānas pussalā. Pārējās pasaules valstīs ir aptuveni 30 miljoni hinduisma sekotāju. Ja pieskaita jogas praktizētājus, tad pasaulē pavisam kopā to varētu būt apmēram 1,05 miljardi.

Hinduisma noskaņa vislabāk atklājas senajā Rigvēdā, kas ir "vissenākie reliģiskie raksti pasaulē".

Sanskrits: एकम् सत् विप्राः बहुधा वदन्ति

Transliterācija: ēkam sat viprāh bahudhā vadanti

Tulkojums: Patiesībā ir viena, kaut arī svētie to zina kā daudzveidīgu.

 — Rigvēda (I. grāmata, CLXIV. himna, 46. pants)

Šis pants norāda, ka jebkura garīgā prakse ar ticību, mīlestību un neatlaidību ļauj sasniegt sevis apzināšanās augstāko stāvokli. Hinduisma idejas izceļas ar iecietību pret dažādām ticībām, jo nevienai laicīgai sistēmai nevar piederēt monopols uz pārpasaulīgās Patiesības izpratni.

Šī ideja ir pamatā skaidrojumam, kas ir mūžīgā dharma (mūžīgā reliģija). Hinduismā bezgalīgā dievišķā patība jeb Advaita ir esamības pamatā, un tā ir mūžīgi nemainīga un mirdzoša, visa centrā un caurstrāvojoša, par spīti haosam un pārmaiņām, kas to aptver. Hinduistu uzskati ir ļoti plaši un aptver tādas teoloģijas kā monismu, duālismu, panteismu, panenteismu, ko daži zinātnieki sauc arī par monisko teismu, kā arī stingru monoteismu un politeismu.

Monisti saskata vienu esamību, kurā dievu personības ir tikai vienas vienīgās godināmās Augstākās Būtnes dažādi aspekti, kā viens gaismas stars var tikt sadalīts dažādās krāsās. Daži hinduisma Dieva aspekti ir Dēvī, Višnu, Ganēša un Šiva. Viens no ievērojamākiem hindu monistiem ir svētais Rāmakrišna, kura godinātā Dieva veidols bija Dēvī. Viņš sludināja tradicionālo hindu tradīciju, kurā bhakta var godināt Dievu jebkurā sev tīkamā jeb izvēlētā veidolā (īšta dēvata), un lūgt Dieva žēlastību, lai sasniegtu mokšu, izkļūstot no dzimšanas un nāves cikla.

Hinduisms iekšēji ir ļoti atšķirīgs, taču viena no idejām, kas apvieno visus sekotājus, ir tiekšanās pēc apgaismības un atbrīvošanās no pārdzimšanas cikla. Arī jēdziens par ahimsu jeb nevardarbību ir ļoti nozīmīgs, jo tas veicinājis veģetārisma un iecietības izplatību. Hinduisti uzskata, ka pasaulē viss ir daļa no visaptverošā augstākā gara, tāpēc pret visām lietām ir jāizturas ar cieņu, tās ir jāsaglabā un jāaizsargā.

Mūsdienu hinduismu var iedalīt četros galvenajos novirzienos: vaišnavisms, šaivisms, šaktisms un smārtisms. Tāpat kā ebreji, kristieši un musulmaņi tic vienam Dievam ar dažādu izpratni par viņu, arī hinduisti tic vienam Dievam, lai gan priekšstati par viņu atšķiras. Vislielākās atšķirības Dieva izpratnē ir starp vaišnavismu, kurā par Dievu uzskata Višnu, un šaivismu, kurā Dievs ir Šiva. Pretēji populāram viedoklim abi novirzieni ir monoteistiski. Citi Dieva veidoli ir cieši saistīti ar izpratni par Višnu vai Šivu kā vienīgo Dievu.