Kolizeju sāka būvēt 75. gadā m. ē. un uzcēla piecu gadu laikā.[1] Lai to radītu, strādāja 30 000 vergu, amatnieku un inženieru. Imperators Vespasiāns vēlējās, lai Kolizejs būtu Romas impērijas lielākais un lepnākais amfiteātris, tādēļ projektu īstenoja, liekot lietā visas inženieru zināšanas un pieredzi, kāda bija uzkrāta, būvējot akveduktus un augstas ēkas. Inženieri nolēma, ka amfiteātris jābūvē tikai no akmeņiem un betona. Taču tas nozīmēja, ka milzīgā būve būs ārkārtīgi smaga, tās svars sasniegs vairākus miljonus tonnu. Lai tik masīvs amfiteātris neiegrimtu zemē, inženieri lika tūkstošiem vergu izrakt apmēram 33 000 tonnas zemes vietā, kur bija paredzēts būvēt amfiteātri. Tad būvbedrē ielēja 12 metrus dziļus betona pamatus. Amfiteātra nesošās daļas būvēja no īpaša paveida šūnakmens travertīna, ko celtniecībai ieguva apmēram 4 jūdžu attālumā no būvlaukuma. Aptuveni 4 tonnas smagos akmens bluķus izzāģēja no kalna un sūtīja uz Romu. Amfiteātrim augot augstumā, tika izmantoti arvien vieglāki būvmateriāli, piemēram, vulkāniskais tufs, betons un ķieģeļi, lai celtnes apakšējās daļas nesabruktu zem augšējo daļu milzīgā smaguma.

Pirmajos pastāvēšanas gados Kolizejā trūka telpu daudzajiem savvaļas zvēriem, gladiatoriem un notiesātajiem cietumniekiem. Imperatora Domiciāna laikā Kolizejam ierīkoja milzīgu pagrabu sistēmu, kurā turēja gladiatorus, savvaļas zvērus un uz nāvi notiesātos cietumniekus, pirms tos pa rampām un ar liftiem sūtīja arēnā. Domiciāns arī lika Kolizeja tuvumā uzbūvēt četras lielas gladiatoru skolas. Milzīgos pagrabus izraka zem amfiteātra arēnas koka grīdas; apakšā no betona un ķieģeļiem izbūvēja daudz telpu un gaiteņu. Pēc tam inženieri Kolizejā ierīkoja asprātīgu liftu sistēmu, kas ļāva savvaļas dzīvniekus pa neredzamām lūkām pēkšņi nogādāt arēnā.

80. gadā pēc Kristus ar simt dienas ilgiem asiņainiem svētkiem atklāja pasaulē lielāko un tolaik modernāko amfiteātri. Šajos svētkos 50 000 sajūsminātu skatītāju noraudzījās, kā nežēlīgā veidā nogalināja 1000 cilvēku un 9000 savvaļas zvēru.

 

Kolizejs

Romas impērijā nostiprinoties kristietībai, tas stipri ietekmēja Kolizeja likteni. Kristieši ienīda cīņas, kā dēļ tas bija uzbūvēts, jo īpaši tāpēc, ka Kolizejā bija nogalināts daudz šīs ticības pārstāvju. Kristieši šo amfiteātri dēvēja par "dēmonu templi". 326. gadā imperators Konstantīns aizliedza asiņainos slaktiņus, taču, spītējot aizliegumam, tie turpinājās visā impērijā. Valentiniāns III pilnībā likvidēja gladiatoru cīņas. Pēc tam Kolizejs kļuva par kristiešu svētceļotāju apmeklējumu objektu. Viņi ņēma līdzi uz mājām smiltis no arēnas, kurā bija nogalināti tik daudz viņu ticības brāļu.

Kristietības nostiprināšanās un Romas impērijas noriets nozīmēja beigas arī Kolizejam kā cīņu arēnai. Pēc 450 gadus ilgušām izrādēm amfiteātris tika pamests, un sākās tā sabrukums. Pāris reizes Kolizejā tika rīkotas buļļu cīņas, bet tās plašu atsaucību neguva.

18. gadsimta vidū Romu iecienīja visas Eiropas rakstnieki un mākslinieki, kurus apbūra šīs pilsētas senā un slavas pilnā vēsture. Tolaik Kolizeja zemākā daļa – arēna un pagrabi — nebija pieejama, jo to slēpa augsne un drupas. 1806. gadā amfiteātrī sākās arheoloģiskie izrakumi. Vienlaikus notika mēģinājumi restaurēt senās ēkas sienas, kam draudēja pilnīga sabrukšana. Taču arheologiem tikai 1871. gadā izdevās novākt augsni un augus, kas Kolizeju bija pārklājuši daudzu iepriekšējo gadsimtu gaitā. 1874. gadā atraka arī plašo amfiteātra pagraba kompleksu. Izrakumu laikā Kolizeja pagrabos atrada tūkstošiem dzīvnieku skeletu palieku.