Knosas pils ir lielākais bronzas laikmeta arheoloģiskais piemineklis Krētā. Tā iespējams ir bijusi Mīnojas civilizācijas politiskais centrs.

Knosas pilsdrupas 1878. gadā atklāja Minoss Kalokairinoss, tirgotājs un antikvārs no Krētas. Pils bija angļu arheologa Artura Evansa mūža darbs. Pēc 5 gadu ilga cīniņa ar zemes īpašnieku, Evansam izdevās nopirkt lielāko daļu teritorijas un 1900. gadā viņš uzsāka izrakumus. Jau pirmajās izrakumu nedēļās arheologi atklāja milzīgu ēku, kas vēlāk izrādijās lielas pils drupas. Pils tikusi celta no 2000. līdz 1400. g.p.m.ē. un tā aizņēmusi 2 hektārus lielu platību. Evanss bija pārliecinats, ka pils piederējusi valdniekam Mīnojam, jo celtne ļoti atgādinājusi labirintu un kā leģenda vēsta – valdnieka Mīnoja sieva Pāsifaja iemīlējusi skaistu vērsi un dzemdējusi briesmoni Mīnotauru, kas bijis pa pusei cilvēks un pa pusei vērsis. Mīnojs pavēlējis uzcelt labirintu, kurā ieslodzījis briesmoni.

Vēlāk izrakumos, ko 1967. gadā Santorines salā (senajā Tērā) uzsāka grieķu arheologs Spiross Marinatoss atklāja līdzīgas celtnes un sienu gleznojumus. Abas šīs celtnes krietni pārspēja jebkuras tā laika būves, jo tās bija daudzstāvu ēkas ar ūdens apgādi, tualetēm iekštelpās un neparastām apgaismošanas tehnoloģijām. Tādēļ zinatnieki izvirza teoriju, ka abas šīs salas kādreiz varēja būt bijušas daļas no Atlantīdas. Stāsts par atlantīdu esot nācis no Senās Ēģiptes un ēģiptieši Atlantīdas iedzīvotājus esot saukuši par Kefšu, kas tulkojumā nozīmē Krētas cilvēki.