Kanheri alas (Kānherī-guhā [kaːnʱeɾiː ɡuɦaː]) ir alu un klintīs izcirstu pieminekļu grupa, kas izgriezta masīvā bazalta atsegumā Dienvidkorejas mežos. Sandžaja Gandija nacionālais parks, bijušajā Salsetes salā Mumbajas rietumu nomalē, Indijā. Tajos ir budistu skulptūras un reljefa grebumi, gleznas un uzraksti, kas datēti ar mūsu ēras 1. gadsimtu līdz mūsu ēras 10. gadsimtam. Kanheri cēlies no sanskrita valodas Krishnagiri, kas nozīmē melns kalns.

Vietne atrodas kalna nogāzē, un tai var piekļūt pa klintīs izcirstiem pakāpieniem. Alu kompleksā ir simts deviņas alas. Vecākās ir salīdzinoši vienkāršas un neizgreznotas, atšķirībā no vēlākajām alām šajā vietā un ļoti izrotātajām Mumbajas Elephanta alām. Katrai alai ir akmens cokols, kas darbojās kā gulta. Draudzes zālē ar milzīgiem akmens pīlāriem atrodas stupa (budistu svētnīca). Akmeņos izcirsti kanāli virs alām ievadīja lietus ūdeni cisternās, kas nodrošināja kompleksu ar ūdeni. Kad alas tika pārveidotas par pastāvīgiem klosteriem, to sienās tika izgrebti sarežģīti Budas un Bodhisatvu reljefi. Kanheri alas tika uzceltas 1. gadsimtā, un līdz mūsu ēras 3. gadsimtam tās bija kļuvušas par nozīmīgu budistu apmetni Konkanas piekrastē.

Lielākā daļa alu bija budistu viharas, kas paredzētas dzīvošanai, mācībām un meditācijai. Lielākās alas, kas darbojās kā čaitjas jeb draudzes dievkalpojumu zāles, ir izklātas ar sarežģīti grebtām budistu skulptūrām, ciļņiem, pīlāriem un klintīs izcirstām stūpām. Avalokiteshwara ir visizcilākā figūra. Lielais viharu skaits liecina, ka budistu mūki bija labi organizēti. Šī iestāde bija saistīta arī ar daudziem tirdzniecības centriem, piemēram, Sopara, Kalyan, Nasik, Paithan un Ujjain ostām. Kanheri bija universitātes centrs laikā, kad apgabals bija Maurayan un Kushan impēriju pakļautībā. 10. gadsimta beigās budistu skolotājs Atiša (980–1054) ieradās Krišnagiri Viharā, lai Rahulaguptas vadībā pētītu budistu meditāciju.