Vēsture

Senākais rakstos minētais tilts pār Zelta ragu Stambulā minēts 6. gs., Justiniāna I valdīšanas laikā un tas atradies pilsētas sauszemes mūru rietumu galā. Konstantinopoles ieņemšanas laikā osmaņi, saliekot savus kuģus vienus pie otra, izveidoja pārvietojamu tiltu, kuru lietoja karaspēks.

1502.—1503. gadā tika apspriesti jauna tilta būvniecības plāni. Sultāns Bajezids II piekrita tilta būvniecībai un projektu izstrādāja Leonardo da Vinči, pamatā lietojot trīs labi pazīstamus ģeometrijas principus: nostiepts loks, parabola un akmens arka. Projekts paredzēja 240 m garu un 24 m platu tiltu bez papildus atbalstiem vidū un, ja tas būtu uzcelts, tad tas būtu bijis garākais tā laika tilts pasaulē. Šāds pārdrošs plānojums nepārliecināja sultānu un tika noraidīts. Cita projekta izstrādei tika uzaicināts itāliešu mākslinieks Mikelandželo, bet viņš uzaicinājumu noraidīja, kā rezultātā plāni celt tiltu pār Zelta ragu tika iesaldēti līdz pat 19. gs.

Labdarības tilts

19. gs. sākumā sultāns Mahmuds II (1808-1839) uzbūvēja tiltu aptuveni vietā starp Azapkapi un Unkapani. Tiltu atklāja 1836. gada 3. septembrī. Projektu īstenoja osmaņu admirālis Fevzi Ahmeds pašā, lietojot flotes arsenāla personālu un līdzekļus. Tilts, saskaņā ar Lufti vēsturi, ticis būvēts uz savstarpēji savienotiem pontoniem un bijis aptuveni 500 līdz 540 m garš.

Jaunais tilts

1845. gadā par godu sultānei mātei Bezmialemei, sultāns Abdulmedžids I uzcēla pirmo tiltu Zelta raga līča sākumā un tas kalpoja 18 gadus. Tilts tika nosaukts par Jauno tiltu (osmaņu turku: Cisr-i Cedid), bet Labdarības tiltu sāka saukt par Veco tiltu.

Tilta Karakējas pusē krastā tika uzstādīta plāksne ar iegravētu dzejnieka Sinasi kupleju par to, ka tiltu cēlis Abdulmedžids hans. Pirmais tiltu pārbrauca sultāns Abdulmedžids, bet pirmais, kas izbrauca ar kuģi zem tā, bija francūžu kapteinis Magnans ar kuģi Cygne.

Maksa

Pirmajās trijās dienās tiltu varēja pārbraukt bez maksas, bet vēlāk tika ieviesta maksa (turku: mürüriye), kas tika iekasēta par labu Jūras ministrijai. Maksa tika ieviesta 1845. gada 25. novembrī un tika noteiktas šādas maksas kategorijas:

bezmaksas — karaspēka, tiesībsargājošo institūciju, ugunsdzēsības dienesta un valsts iestāžu darbiniekiem; 5 paras: gājējiem, 10 paras: gājējiem ar nastām, 20 paras: dzīvniekiem ar nastām, 100 paras: zirgu pajūgiem, 3 paras: aitām, kazām un citiem dzīvniekiem.

Maksu līdz tās atcelšanai 1930. gada 30. maijā iekasēja baltos formas tērpos tērpti sargi.

Otrais tilts

1863. gadā šo tiltu aizstāja ar otru koka tiltu, ko pēc sultāna Abdulaziza pavēles uzcēla Ethems Pertevs pašā, lai sagatavotu pilsētu Napoleona III vizītei.

Trešais tilts

Trešā tilta celtniecībai tika noslēgts līgums ar Francijas uzņēmumu „Forges et Chantiers de la Mediteranée”, bet sakarā ar Francijas—Prūsijas karu, 1872. gadā tilta celtniecība tika uzticēta Lielbritānijas uzņēmumam „G. Wells”. Tilta celtniecība tika pabeigta 1875. gadā un tas bija 480 m garš un 14 m plats. Tiltu balstīja 24 pontoni un tā celtniecība izmaksāja 105.000 zelta liras. Tiltu lietoja līdz 1912. gadam, kad to pārcēla dziļāk līcī, lai aizvietotu nolietoto Veco tiltu.

Ceturtais tilts

Ceturto tiltu šajā vietā uzcēla 1912. gadā Vācijas uzņēmums „MAN AG” un tā celtniecība izmaksāja 350.000 zelta liras. Šis pontontilts bija 466 m garš un 25 m plats. Mūsdienās daudzi cilvēki šo tiltu atceras dēļ 1992. gada postošā ugunsgrēka, pēc kura tas bija nelietojams un tika aizvilkts dziļāk līcī, lai atbrīvotu vietu jaunam tiltam.