Palestīnas Valsts (arābu: دولةفلسطين, Daulat Filastin; angļu: State of Palestine) ir valsts, ko 1947. gada 29. novembra ANO rezolūcija 181/II paredzēja Osmaņu impērijai atņemtajā Lielbritānijas mandātteritorijā Palestīnā.

ANO rezolūcija 181/II paredzēja izveidot 2 valstis: Palestīnu un Izraēlu, piešķirot ebreju valsts izveidei 56% no mandātteritorijas (kur dzīvoja 499 000 ebreji un 510 000 palestīniešu), 14 100 km² platībā; savukārt Palestīnas valstij piešķīra 43% teritorijas (kur bija 95 000 ebreju un 549 000 palestīniešu). 1% tika atstāts Jeruzālemes brīvpilsētai (corpus seperatum), kurā dzīvoja 59 690 ebreju un 105 540 palestīniešu. Ēģiptes, Sīrijas, Libānas, Irākas, Jordānijas un Izraēlas iebrukuma un tam sekojošā kara rezultātā Palestīnas valstij paredzēto teritoriju okupēja šīs valstis, Palestīnas valsts tā arī netika proklamēta.

1988. gada 15. novembrī Alžīrijā Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas (PAO) augstākās padomdevējas struktūras Palestīnas nacionālās padomes sesijā proklamēja Palestīnas Valsti. Tās teritoriju kopš Sešu dienu kara (1967.) ir okupējusi Izraēla. 1994. gadā Izraēlas valdība atļāva izveidot vēl neanektētajā Palestīnas teritorijā Palestīnas autonomiju, kuru vada "Palestīnas nacionālā administrācija". Tajā pašā laikā līdz tam pastāvējušās PAO pārstāvniecības citās valstīs turpināja darboties jau kā Palestīnas Valsts vēstniecības.