Babilona (grieķu: Βαβυλών), galvenokārt reliģiskos tekstos Bābele (akadiešu: Bābili, Bābilim, arābu: بابل, Bābil), tulkojumā "Dieva vārti" bija viens no nozīmīgākajiem politiskās, ekonomiskās un kultūras centriem Senajā Divupē. Babilonas drupas atrodas Eifratas upes krastā aptuveni 85 kilometrus uz dienvidiem no mūsdienu Irākas galvaspilsētas Bagdādes, uz ziemeļiem no Hillas pilsētas un ir UNESCO Pasaules mantojuma objekts.

Babilona ir uzcelta Mezopotāmijas līdzenuma vidusdaļā, kur Eifratas un Tigras upes atrodas netālu viena no otras. Tā atradās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā. Babilonas dibināšanas gadi nav zināmi, pirmās atradumi datējami ar 28.-24. gadsimtu p.m.ē., bet pirmoreix rakstos tā pieminēta Akadas valsts laikā 24. - 22. gadsimtā p.m.ē., kad tā bija ne pārāk ietekmīga pilsētvalsts. Pilsētas galvenais dievs bija Marduks. No 2. gadu tūkstoša sākuma p.m.ē. līdz 1. gadu tūkstoša sākumam p.m.ē. bija Babilonijas galvaspilsēta, kas lielāko uzplaukumu piedzīvoja Hammurapi laikā 18. gadsimts p.m.ē.). Pēc tam Babilona bija Jaunbabilonijas galvaspilsēta, kuras ietekmīgākais valdnieks bija Nebukadnecars II.

539. gadā p.m.ē. pilsētu ieņēma Kīrs II un tā kļuva par vienu no Ahemenīdu impērijas galvaspilsētām. 4. gadsimtā p.m.ē. Babilona kļuva par Maķedonijas Aleksandra impērijas galvaspilsētu, kur šeit esot miris. Vēļak pilsēta ietilpa Seleikīdu impērijā, Partā, Romas impērijā, pamazām zaudējot nozīmi, jo to izkonkurēja citi centri, tādas kā Ktēsifona.

Babilonā atradās viens no Septiņiem pasaules brīnumiem — Babilonas gaisa dārzi. Babilonai (Bābelei) ir simboliska un eshatoloģiska nozīme Vecās un Jaunās Derības tekstos. Vecajā derībā saistīta ar tādiem simboliem kā Bābeles tornis, Bābeles gūsts, milzis uz māla kājām un citiem. Jaunās derības Jāņa atklāsmes grāmatā Bābele parādās kā lielākā pasaules pilsēta pirms apokalipses, Antikrista un pasaules grēku mājvieta.