Adriāna valnis (latīņu: Vallum Aelium, angļu: Hadrian's Wall) bija aizsardzības nocietinājums Romas impērijas provincē Britānijā, Lielbritānijas salas vidienē. Vaļņa jeb mūra celtniecība uzsākta mūsu ēras 122. gadā imperatora Adriāna valdīšanas laikā, lai aizsargātos pret piktu iebrucējiem un kontrolētu kustību pāri robežai. Adriāna valnis bija 120 romiešu jūdzes jeb 117,5 km garš. Tā augstums un platums bija atkarīgs no tuvumā esošajiem celtniecības materiāliem. Irtingas upes austrumu krastā siena bija 3 m plata un 5—6 m augsta, savukārt rietumu krastā — 6 m plata un 3,5 m augsta. Šajos izmēros netiek iekļauti grāvji, zemes vaļņi, forti.

Valņa galvenā daļa tika uzcelta apmēram sešu gadu laikā, vēlāk tika veikti paplašināšanas darbi. To galvenokārt cēla Britānijā izvietotie romiešu karavīri. Pēc Adriāna nāves viņa pēcnācējs Antonijs Pijs nolēma paplašināt robežas ziemeļu virzienā un uzcēla 59 km garo Antonija valni mūsdienu Skotijas teritorijā. Pēc divām desmitgadēm Antonija valnis tomēr tika pamests, bet Adriāna valnis tika izmantots gandrīz līdz romiešu valdīšanas perioda beigām Lielbritānijā (410. gadā).

Mūsdienās Adriāna valnis atrodas Apvienotās Karalistes vidienē, netālu no Anglijas un Skotijas robežas. Ir saglabājušās un atjaunotas tikai atsevišķas vaļņa daļas. 1987. gadā valnis tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2005. gadā kļuva par daļu no UNESCO Pasaules mantojuma objekta Romiešu pierobežas nocietinājumi, kurā bez Adriāna vaļņa ietilpst Antonija valnis un Augšģermānijas - Rētijas valnis.