Dzelzceļa līnijas būve tika uzsākta pēc Otrā pasaules kara beigām 1947. gadā sakarā ar strauju ieslodzīto pieaugumu. 1947. gadā nometnē «502. būve» (502-я стройка) ieslodzītie sāka būvēt dzelzceļa atzaru uz plānoto Ziemeļu Ledus okeāna ostu Miskamenniju (Мыс Каменный) Obas grīvā. Nometnē «501. būve» (501-я стройка) ieslodzītie sāka dzelzceļa posma būvi no Čumas stacijas līdz Labitnangi (Лабытнанги) ciematam Obas kreisajā krastā pretī Salehardas ostai.

1949. gadā atklājās, ka okeāna kuģi nespēs sasniegt Miskamennija ostu seklā ūdens dēļ, tādēļ ostas un dzelzceļa būvi tur pārtrauca. Tā vietā ierosināja būvēt dzelzceļa līniju Saleharda-Igarka līdz Jermakovas (Ермаково) ciemam Jeņisejas kreisajā krastā iepretī Igarkas ostai, kur izveidoja nometni «503. būve» (503-я стройка). Pēc Staļina nāves 1953. gadā un ieslodzīto skaita krasas samazināšanās būvi vairs nebija iespējams pabeigt.

1980. gadā no Tjumeņas uzbūvēja dzelzceļu līdz Starijurengojas stacijai uz pamestās Transpolārās dzelzceļa līnijas. Pa šī dzelzceļa uzbērumu līdz 1981. gadam uzlika sliedes līdz Novijurengojai un 1980. gadu beigās līdz Pangodas un Nadimas stacijām. Tika uzbūvēts arī dzelzceļa atzars uz Jamburgas gāzes atradnēm pie Obas grīvlīča.[1] Pēc PSRS sabrukuma sakarā ar slikto sliežu ceļa stāvokli vilcienu kustību līdz Novijurengojai apturēja. Dzelzceļa remontu veica tikai pēc 1997.—2002. gada Krievijas finanšu krīzes pārvarēšanas, kad sakarā ar pieaugošajām gāzes cenām Jamalas atradnēs palielinājās nepieciešamība pēc darbaspēka.