Pirmo reizi cietoksnis ir pieminēts Novgorodas hronikā sakarā ar tās karu pret Livonijas ordeņa karaspēku, kas kopā ar dāņiem un Tērbatas igauņiem 1240. gadā bija ieņēmuši Ingriju un uzcēluši šeit koka cietoksni. 1280. gadā Aleksandra Ņevska dēls Dmitrijs uzbūvē šeit mūra cietoksni, kas pēc diviem gadiem tiek nopostīts,[nepieciešama atsauce] bet 1297. gadā atkal atjaunots. 1581. gadā Livonijas kara laikā Koporji iekaro zviedri, tomēr pēc miera līguma 1591. gadā atdod to Krievijai. 1612. gadā to atkal ieņem zviedri un pilnīgi iegūst 1617. gadā pēc Stolbovas miera līguma. 1703. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Koporji pēc trīs dienu aplenkuma un apšaudes ar lielgabaliem ieņem krievu karaspēks Borisa Šeremetjeva vadībā. 1763. gadā cietoksni beidz izmantot militāriem mērķiem. 1979. gadā pilsdrupas daļēji restaurētas.

"Tai pat gadā, kad dižais Aleksandrs Jaroslavovičs guva uzvaru, no Rietumu zemēm vāci un igauņi ieradās Votzemē (Водь). Un visu iekaroja un uzlika meslus, un uzcēla Koporjē pilsētu (городъ) dižā kņaza Aleksandra Jaroslavoviča tēvzemē. [..] Tai pat gadā kņazs Aleksandrs devās pret vāciem uz Koporjes pilsētu kopā ar novgorodiešiem un ieņēma pilsētu, bet vācus atveda uz Novgorodu."