Ap 7. gadsimtu mūsdienu Kasablankas apkārtnē apmetās berberi. Tolaik pilsētas nosaukums bija Anfa, un tā kļuva par nelielu neatkarīgu valsti, līdz 1068. gadā to iekaroja Almoravīdi. Merinīdu varas laikā (13.—15. gadsimtā) Anfa kļuva par ostas pilsētu. 15. gadsimta sākumā Anfa atkal ieguva neatkarību un kļuva par pirātu bāzi, tāpēc 1468. gadā portugāļi pilsētu nopostīja. 1515. gadā senās Anfas vietā portugāļi uzcēla cietoksni, tomēr 1755. gadā to zemestrīces dēļ pameta.

18. gadsimta beigās Marokas sultāns Muhameds III pilsētu atjaunoja un nosauca par "Balto namu" (Dar el Beida arābu variantā un Casablanca spāņu variantā).

19. gadsimtā osta piedzīvoja uzplaukumu, jo bija viens no vilnas eksporta centriem uz Angliju.

1907. gada jūnijā franči ierīkoja tramvaja sliedes, aizskarot kapsētu. Pilsētā izcēlās nemieri, ko apspieda ar franču karaspēka palīdzību, un pilsēta nonāca franču kontrolē. 1912. gada 30. marta Fēsas līgums padarīja Maroku par Francijas protektorātu.

Franču varas gados Kasablanka bija viens no pretfranču cīņas centriem. 1943. gada janvārī pilsētā notika Kasablankas konference, kurā tikās Franklins Delano Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Šarls de Golls.

20. gadsimta 50. gadu sākumā Kasablankas meiteņu koledžā Mers-Sultan mācījās vēlākā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Marokas neatkarība tika atjaunota 1956. gada 2. martā. 2000. gada martā pilsētā notika sieviešu demonstrācija, kurā Marokas sievietes pieprasīja poligāmijas aizliegšanu un šķiršanās likumu ieviešanu. 2003. gada 16. maijā Kasablankā notika vairāki terorakti, kuros gāja bojā 33 cilvēki.